Parazītu invāzijas ir tik izplatītas visā pasaulē, ka aptuveni 30% pasaules iedzīvotāju ir inficēti ar kādu parazītu veidu. Turklāt tas ir minimāls aprēķins: daži avoti runā par 80–90% cilvēku inficēšanos.
Uz šī fona ir ārkārtīgi svarīgi zināt pēc iespējas vairāk par parazītiem, to iekļūšanu organismā, simptomiem un ārstēšanas metodēm.
Parazītu veidi, kas var inficēt cilvēkus
Parazītu skaits, kas var inficēt cilvēka ķermeni, ir pārsteidzošs.
Turklāt cilvēka parazīti pieder pie dažādām dzīvo būtņu grupām, kas izskaidro to iedarbības specifiku un iekšējo orgānu bojājumus.
Cilvēka parazīti pieder šādām grupām:
- Tārpi (tārpiem līdzīgi helminti). Parasti tie ir gari un biezi tārpi, kas dzīvo cilvēka kuņģa-zarnu traktā (apaļtārpi, lenteņi utt.).
- Kukaiņi, zirnekļveidīgie (jo īpaši ērces, utis). Šajā grupā ietilpst ne tikai lielas dzīvās būtnes, bet arī mikroskopiskas (piemēram, demodeksa ērces).
- Mikroorganismi (baktērijas). Lielākā daļa parazītisko mikroorganismu ietekmē saimnieka centrālo nervu sistēmu, un tos ir ļoti grūti ārstēt.
- Dažādu kukaiņu (galvenokārt mušu) kāpuri. Spilgts pārstāvis ir pūtīšu kāpuri, kas izraisa miāzes attīstību.
- Atsevišķas dzīvās būtnes no dzīvnieku veidiem, kuru sugu lielākā daļa nav parazīti. Piemēram, parastā vandellija (candiru), kas parazitē cilvēka urīnpūslī. Šī ir viena no retajām zivju sugām, kas ir parazīts.
Veidi, kā inficēt cilvēkus ar parazītiem
Cilvēkam ir vairāki parazītu infekcijas mehānismi. Ir vērts uzskatīt, ka bieži infekcijas ceļiem (tā sauktajiem ieejas vārtiem) ir liela nozīme turpmākajā helmintozes prognozēšanā.
Inficēšanās ar parazītiem ir iespējama šādos gadījumos:
- personīgās un vispārējās higiēnas noteikumu neievērošana, īpaši, ja higiēnas noteikumi tiek pārkāpti sistemātiski;
- saskarsme ar slimu cilvēku vai dzīvnieku biomateriālu (attiecas uz veterinārārstiem un laborantiem medicīnas iestādēs);
- neapstrādātas vai nepietiekami apstrādātas pārtikas patēriņš, kā arī tie produkti, kas uzglabāti, pārkāpjot standartus;
- dzīvo antisanitāros apstākļos;
- dzeramais šķidrums vai pārtika, kas piesārņota ar augsni vai izkārnījumiem;
- peldēšana piesārņotās ūdenstilpēs vai atrašanās to tuvumā, īpaši basām kājām;
- apmeklējot tropiskās valstis, kurās ir milzīgs skaits parazītu, kuriem citu valstu iedzīvotāju imūnsistēma nav pielāgota;
- kukaiņu kodumi (galvenokārt asinssūcēji), savukārt bīstami ir arī kodumi caur apģērbu;
- atvērtas un neapstrādātas brūču atveres, kurās var iekļūt gan parazitārie mikroorganismi, gan kukaiņu kāpuri (piemēram, tie inficējas ar miāzēm).
Bīstamāko parazītu saraksts
Pat NVS valstīs parazītu sugu skaits ir vienkārši milzīgs, nemaz nerunājot par tropu valstīm. Taču ir visizplatītākie un bīstamākie parazīti, ar kuriem inficēšanās risks ir augsts pat tad, ja tiek ievēroti higiēnas noteikumi un ieteikumi pārtikas pārstrādei un uzglabāšanai.
Mēs runājam par šādiem tārpiem:
- Ascaris lumbricoides (cilvēka apaļtārpi) ir askaridozes izraisītājs. Sastopama visur, viena no visbiežāk sastopamajām parazitārām slimībām bijušās Padomju Savienības valstīs.
- Echinococcus granulosus un Alveococcus multilocularis ir attiecīgi ehinokokozes un alveokokozes izraisītāji. Smagas slimības, kuras bieži vien nav ārstējamas un izraisa pacienta invaliditāti vai nāvi.
- Taenia solium (cūkgaļas lentenis vai bruņots lentenis) - cisticerkoze un teniāze. Taeniāze reti izraisa nopietnas sekas, bet var izraisīt nāvējošas cisticerkozes attīstību.
- Dirofilaria repens un Dirofilaria immitis ir dirofilariāzes izraisītāji. Slimība ir bīstama, jo parazīti var apmesties sirds muskuļos, acīs vai zarnās, pēdējā gadījumā izraisot tās nosprostojumu. Parazītus pārnēsā odi, kas inficēti ar sirdstārpiem.
- Toxoplasma gondii ir toksoplazmozes izraisītājs.
- Taeniarhynchus saginatus (liellopu lentenis vai kails lentenis) ir taeniarynchozes izraisītājs.
Vispārējs parazītu simptomu saraksts organismā
Parazītu invāzijas klīniskās pazīmes ir tik dažādas, ka, pamatojoties uz tām vien, pat visredzamākajās situācijās nav iespējams noteikt diagnozi.
Jāņem vērā arī tas, ka dažkārt dažādiem taksoniem (grupām) piederošiem parazītiem ir kopīgi simptomi, kas tikai apgrūtina diagnozes noteikšanu.
Taču visbiežāk katrs parazīts, nonākot cilvēka organismā, izraisa savus, visai specifiskus simptomus.
Parasti invāzijas simptomi cilvēkiem var būt šādi:
- Dažādas intensitātes galvassāpes, kas bieži izraisa vemšanas vai retāk epilepsijas lēkmi.
- Slikta dūša, kas saglabājas visu dienu un dažkārt izraisa vemšanu (bez atvieglojuma pacientam).
- Garastāvokļa svārstības, apātija, depresija, pastiprināta trauksme.
- Paaugstināta siekalošanās, gāzu veidošanās (meteorisms) un svīšana.
- Murgi, kas ilgst katru dienu vairāk nekā nedēļu.
- Sāpes skartajā orgānā, parasti blāvas ar īsiem pastiprināšanās uzbrukumiem dienas laikā.
- Svešķermeņa sajūta skartajā orgānā, dažreiz orgāna iekšienē ir kustību sajūta.
- Tahikardijas lēkmes vai, daudz retāk, bradikardija (samazināta sirdsdarbība).
- Alerģiska dermatīta parādīšanās uz ādas un iekaisīgi izsitumi, kas nepāriet vairākas nedēļas.
- Paaugstināta vai, daudz retāk, samazināta ēstgriba. Dažreiz šis simptoms tiek kombinēts ar garšas izvēles izkropļojumu (pacients vēlas ēst krītu, akmeni, papīru un tā tālāk).
- Sāpes brūcē, kas jau dzīst (ar granulāciju), kas var liecināt, ka brūcē ir iekļuvuši mušu kāpuri vai citi kukaiņi.
- Ādas izaugumi (kapsulas), kas bieži kalpo kā rezervuāri parazītu kukaiņu kāpuriem.
Diagnostikas metodes
Kā minēts iepriekš, parazītu invāzijas diagnosticēšana ir ārkārtīgi svarīga, jo ārstēšana nevar paļauties tikai uz simptomu kontroli. Ir nepieciešams precīzi noteikt parazīta cēloni un veidu, kā arī īpaši to ārstēt.
Lai diagnosticētu parazītus cilvēkiem, tiek izmantotas dažādas metodes, proti:
- fibrogastroduodenoskopija (FGDS), lai identificētu tārpus kuņģa-zarnu traktā;
- ārēja ādas, acu gļotādu, matu pārbaude;
- bioķīmiskās un klīniskās asins analīzes, tostarp, lai noteiktu antivielas pret parazītiem vai to kāpuriem;
- izkārnījumu pārbaude uz parazītu vai to olu/kūniņu/cistu fragmentu (segmentu) klātbūtni;
- biopsija no skartā orgāna vai izaugumiem uz ādas, kas ir svarīgi miiāžu diagnosticēšanai;
- krēpu un siekalu analīze, lai noteiktu mikroskopiskus parazītus;
- skrāpējumu vai biomateriāla analīze no ķermeņa virsmas.
Ar ko man vajadzētu sazināties, lai diagnosticētu un ārstētu?
Ja jums ir parazītu invāzijas simptomi, jūs nevarat iesaistīties pašdiagnozē un, jo īpaši, pašārstēšanos. Tas ir pilns ar smagām sekām, tostarp nāvi (tārpa iekļūšanu elpošanas traktā, tārpa nāvi ar sekojošām alerģijām utt.).
Ja jums ir aizdomas par helmintozi, jums jāsazinās ar ģimenes ārstu, infektologu vai parazitologu. Par lokāliem simptomiem, ja sāp kāds no kuņģa-zarnu trakta orgāniem, plaušām, galva vai muskuļi, jāsazinās attiecīgi ar gastroenterologu, pulmonologu, neirologu un ķirurgu. Ja problēmas ar ādu vai matiem kļūst akūtas, jums jāsazinās ar dermatologu vai trichologu.
Savlaicīga ārsta konsultācija un savlaicīgi uzsākta terapija samazina parazītu invāzijas sekas līdz minimumam. Tajā pašā laikā agrīna sazināšanās ar ārstu var būt ļoti noderīga smagu helmintu invāziju (ehinokokoze, cisticerkoze u.c.) gadījumā, ar kurām, novēloti kontaktējoties, bieži vien nemaz nav iespējams izārstēt.
Parazītu ārstēšanas metodes
Parazītu ārstēšana cilvēkiem lielākajā daļā gadījumu tiek veikta divos veidos: vai nu ar zāļu terapijas palīdzību, vai ar operācijas palīdzību. Dažkārt šīs divas metodes tiek izmantotas kombinācijā, kas ir svarīgi īpaši smagām parazitārām slimībām (ehinokokoze, masīva askaridoze, centrālās nervu sistēmas cisticerkoze).
Ķirurģiskā operācija tiek veikta iekšējo orgānu (zarnu, elpošanas orgānu, asinsvadu u.c.) vai ādas (ērču) aspirācijas (bloķēšanas) gadījumā. Tāpat ar operācijas palīdzību tiek izvadīti parazīti no tām vietām, kur to nāve, lietojot medikamentus, ir bīstama (acis, centrālā nervu sistēma, sirds, nieres utt.).
Kad organismā nonāk parazītu kāpuri (mioze), vienīgā pieņemamā ārstēšanas iespēja ir ķirurģiska ārstēšana.
Profilakses noteikumi
Ja ievērojat helmintozes profilakses noteikumus, jūs nevarat sasniegt simtprocentīgu aizsardzību. Tomēr tas nav iemesls tos atstāt novārtā. Pētījumi liecina, ka, ja tiek ievēroti helmintozes profilakses noteikumi, infekcijas gandrīz vienmēr rodas cilvēka individuālo īpašību vai hronisku slimību dēļ.
Izrādās, ka profilakse ir ļoti svarīga un efektīva. Lai pasargātu sevi no helmintu infekcijām, pietiek ievērot šādus vienkāršus noteikumus:
- Pārtiku drīkst lietot tikai pēc tam, kad ir pārliecinājies, ka tā ir pareizi uzglabāta un apstrādāta;
- Peldēties vajadzētu tikai sanitāri epidemioloģiskās stacijas zināmos un pārbaudītos ūdenskrātuvēs;
- Jādzer attīrīts (filtrēts) ūdens, cenšoties izvairīties no aku vai avota ūdens;
- pēc saskarsmes ar dzīvniekiem, pat īslaicīgas (kaķa vai suņa glāstīšana uz ielas), rūpīgi jānomazgā rokas ar ziepēm un jānotīra tās apģērba vietas, ar kurām dzīvnieks saskāries;
- neaizmirstiet gan personīgo, gan dzīvokļa higiēnu: gaisam jābūt svaigam (lai to izdarītu, telpa regulāri jāvēdina), pašai telpai jābūt tīrai;
- Iegādājoties gaļu, jāprasa pārdevējam licence un dokumenti par valsts uzraudzības iestāžu gaļas pārbaudes kārtību.